Ak, Dievs .. kā man gribas, lai Tu pasauli sapurinātu. Arī mani … kā ābolu no ābeles nopurinātu. Citādāk, mēs visi, tādā savā ābeles mierā ,to savu dzīvi velkam un esam visam pa vidu, Un es negribu tā, kā Ziedonis savā epifānija saka : ”Mācos to mākslu dzīvot ar visiem pa draugam. Kaimiņu puikas piekāva manējo, negribas tāpēc ar kaimiņu naidoties, pateicu puikam , lai piekrīt un nestrīdas …… ” – es negribu tā. būt klusa, kā ābele, šīs pasaules vidū … Bet varbūt tomēr būt kā ābelei, tai klusajai?