Atrast sevi Venecuēlā, bet mīļāko nodarbošanos Latvijā. Animatora Annijas stāsts.
Annija, kādēļ nolēmāt kļūt par bērnu pasākumu vadītāju?
Vienmēr esmu sapņojusi kļūt par aktrisi, pēc skolas pabeigšanas mēģināju iestāties aktieru kursā Kultūras akadēmijā, bet mani nepaņēma. Lai cik arī dīvaini tas neizklausītos topošajai aktrisei – mani ļoti biedēja publiskas uzstāšanās. Bērni ir visgodīgākie skatītāji un ar viņiem nebija tik ļoti bail, tāpēc izlēmu, caur ballīšu vadīšanu, savas bailes pārvarēt.
Kā notika pirmais pasākums?
Pirmo reizi sevi kā animatoru izmēģināju 2013. gadā. Draudzene ieteica uzņēmumu, kurš nodarbojas ar bērnu pasākumiem, lai es varētu praktizēties un attīstīt to, kas man nepietika aktiermākslai. Man bija pieredze auklītes darbā un es pieņēmu lēmumu pamēģināt.
Tajā uzņēmumā nebija stingru standartu, es varēju eksperimentēt. Tas palīdzēja man saprast, kas palīdz darbā un kas nē. Tā es pakāpeniski izaugu par speciālistu.
Un jūs pieņēmāt lēmumu palikt strādāt uzņēmumā, kurš nodarbojas ar bērnu pasākumu organizēšanu?
Nepavisam, man bija pārtraukums – kopā ar draugu uz 1,5 gadu bijām aizbraukuši uz Venecuēlu. Tas bija sevis izzināšanas laiks. Nodarbojos ar to, ko prasīja dvēsele – dziedāju, zīmēju mandalas, mācījos psiholoģiju un aktiermākslu, nodarbojos ar sportu un izzināju sevi.
Pirms tam es skolā jutos ne tāda kā visi. Pabeidzu 1.valsts ģimnāziju, bet biju tur ne savā vietā. Apkārt valdīja tāda, ziniet, biznesa atmosfēra, bet es lidinājos mākoņos. Nevarēju atrast veidu kā izpaust sevi. Tad es domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
Brauciens uz Venecuēlu palīdzēja atrast sevi?
Tas palīdzēja.
Venecuēlā es izbaudīju kultūršoku, kad uzzināju, ka meitenes pēc pilngadības sasniegšanas visas kā viena taisa plastiskās operācijas. Krūšu un pat dibena palielināšana tur bija pašas par sevi saprotamas, tik pat kā aiziet pēc maizes uz veikalu.
Tas lika man aizdomāties par lietām, kas te Latvijā cilvēkiem šķiet pašsaprotamas, bet nav pieņemamas man. Iespējams, ka tās ir vienkārši daļa no mūsu latviešu kultūras, bet es sapratu, ka varu izvēlēties
Līdz ar to es noteikti iemācījos tur pieņemt sevi.
Vēl Venecuēla mani iemācīja saprast aktierspēli. Mēs ļoti bieži apmeklējām teātri. Es nesapratu viņu valodu, tādēļ vienkārši vēroju aktieru spēli. Tā es iemācījos atšķirt labu spēli no sliktas - vai ir izveidotas aktierim attiecības ar viņa varoni, vai viņš ir sapratis savu lomu vai spēlē tikai ārēji.
Es sāku saprast, ar ko man ir jānodarbojas. Analizēju varoņus pasākumiem, domāju par saviem tēliem. Piemēram, Elza – kādēļ viņa ir tāda, ko viņa vēlas. Tas atvēra man citu pasauli gan kā aktrisei, gan pasākumu vadīšanai!
Un ar ko nodarbojāties pēc atgriešanās Latvijā?
Sākumā es atgriezos iepriekšējā darba vietā. Burtiski uzreiz nākošajā dienā pēc atgriešanās es jau vadīju pasākumu.
Es ātri iegāju darba ritmā, sapratu, ka esmu “izaugusi” un vēlos strādāt patstāvīgi. Jau pēc trīs mēnešiem noformēju pašnodarbinātu personu un vēl pēc laika – uzņēmumu. Tagad man ir divi darbinieki un vēl daži animatori apmācās, un es ceru uz tālāku izaugsmi.
Kā jūs atrodat klientus?
Kamēr strādāju viena, man pietika klientu caur “sarafāna radio”. Dažreiz kolēģi atdeva pasūtījumus. Liku reklāmu dažādās vietnēs, taču tas ir dārgi.
Apmēram trīs gadus atpakaļ es uzzināju par GetaPro un reģistrējos. Pēc būtības tas ir tas pats “sarafāna radio” – tev raksta atsauksmes, citi tās lasa un izvēlas speciālistu. Es izmantoju portāla pakalpojumus, lai nodrošinātu ar darbu ne tikai sevi, bet arī savus darbiniekus. Tas ir ļoti ērti, ņemot vērā to faktu, ka mēs esam darba rūķi, kam nevajag brīvdienas.
Kas jums patīk GetaPro klientos?
Man vispār liekas, ka Latvijā ir paši jaukākie cilvēki, tik ļoti mani klienti ir lieliski! GetaPro portālā ir ērti tas, ka klients jau iepriekš zina, ko vēlas. Un vēl viņš iepriekš ir izlasījis atsauksmes par tevi un ātrāk sāk uzticēties. Protams, atsauksmes un uzticība atvieglo darbu.
Priecē arī tas, ka GetaPro portālā atrodu arvien vairāk pasūtījumus. Un ne tikai Rīgas pilsētas robežās, bet var atrast darbu pa visu Latviju!
Tas ir ļoti ērts tirgus izpētes instruments. Nesen es redzēju pasūtījumu, kur cilvēks meklē uzreiz visu kopā – gan telpas, gan animatoru un pat vakara pasākuma tēmu uzrakstīja. Es uzreiz sāku domāt par to, ka nākotnē es varētu piedāvāt kaut ko līdzīgu.
Kāds ir jūsu maksimālais pasākumu skaits?
Lielākais pasākumu skaits, ko esmu vadījusi bija 5 pasākumi dienā.
Parasti gan nedēļas nogalēs vienā dienā tie ir 3 pasākumi. Vasarā varu vadīt pasākumus katru dienu, 30 pasākumi mēnesī ir reāli iespējams daudzums.
Vai ir bijuši kuriozi gadījumi?
Reiz man bija jāveido kleita no rekvizītiem, jo biju aizmirsusi princeses kleitu. Atcerējos, ka spēlei biju paņēmusi līdzi lielu baltu palagu un sadrapēju sevi kā lelli Bārbiju. Protams, es atvainojos vecākiem, paskaidroju situāciju un kādēļ man ir uzvilkts kaut kas dīvains, brīdināju, ka samaksu neņemšu. Bet bērni nemaz neko nepamanīja un viss viņiem patika! Rezultātā man viņi samaksāja un atstāja labu atsauksmi!
Bet atkal citā reizē man bija nebeidzams piedzīvojums pa ceļam uz Saldu. Izbraucām nedaudz ātrāk kā plānots, bet pa ceļam salūza mašīna. Kolēģi ar kuriem mēs kopā braucām ar auto stopu aizbrauca līdz tuvākajai pilsētai, lai atrisinātu problēmu. Viņi ilgi neatgriezās. Kaut kādā brīdī sapratu, ka ja tūlīt nesākšu kustēties pasākuma virzienā, tad nokavēšu. Beigās es uz turieni braucu ar piecām mašīnām! Pieci dažādi cilvēki veda mani uz pasākumu, cik nu katrs varēja mani pavest. Es ierados praktiski laikā!
Bet kā gāja pandēmijas laikā?
Man bija iespēja paņemt nelielu pārtraukumu un aizbraukt līdzi draugam uz trīs mēnešiem uz Meksiku.
Tur bija liela saslimstība, bet daudz mazāki ierobežojumi, līdz ar to varējām vairāk laika pavadīt ārpus mājas. Bija silti un ļoti daudz piedzīvojumu, un dažādu atgadījumu.
Viena lieta, ko varu teikt- vīriešu uzmanība tur ir milzīga, liekas, ka katrai Latvijas sievietei būtu tur jāizbrauc, terapijas nolūkā, lai celtu savu pašnovērtējumu!
Starp citu, pa šo laiku es paspēju noilgoties pēc darba. Parādījās pasūtījums – pavadīt laiku ar bērniem caur Zoom platformu. Man nekas nebija līdzi, nācās skriet līdz veikalam pēc kleitas un spārniem. Viss izdevās, šāds formāts var pastāvēt…, bet to protams nevar salīdzināt ar fizisku klātbūtni!
Kad ir vieglāk – kad bērnu ir daudz vai kad to ir par maz?
Es saku tā – jo vairāk bērnu – jo vairāk manī ir vakara vadītāja. Jo mazāk bērnu – jo vairāk tiek atklāts aktiera potenciāls. Tāpēc nekad nav par maz vai par daudz. Bērni momentāli sniedz atgriezenisko saiti, iesaistās, fantazē. Tas ļoti attīsta!
Atpakaļ