Mani sauc Aļona. Kopš bērnības man patika māksla. Jau sākumskolā, jokainajā intervijā man jautāja “Par ko tu vēlies kļūt kad izaugsi?”, es atbildēju: “Par mākslineci, kā mana tante”.
Tomēr dzīve gāja ar saviem plāniem un notikumiem, ka biju aizmirsusi par savu bērnības sapni. 2020. gada pandēmija man pamudināja atcerēties šo bērnības sapni.
Dzīvojot Mežaparkā, dodoties garajās pastaigās, es vēroju putnus, augus un kukaiņus. Gleznojot, es nokļūstu pavisam citā pasaulē, kas ļauj man pilnīgi atslēgties no ikdienas. Māksla ir mana terapija un es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez tās.
Man nav profesionālās izglitības mākslas jomā, visu ko māku es iemacījos pati. Es gleznoju tā, ka jūtu un turpinu attīstīt savas prasmes ikdienā.