Cik daudz nopelna Ziemassvētku vecītis?
Aijens Trušins - iespējams, gados jaunākais Ziemassvētku vecītis Latvijā. Ne velti apaļā vēdera vietā nākas izmantot pamatīgu spilvenu un nostiprināt to ar stingru jostu. Viņš spēj savu balsi pārveidot tā, ka neviens pat nenojauš, ka aiz omulīgā, ar sirmo bārdu rotātā vīra tēla slēpjas jauns, simpātisks puisis ar cirtainiem matiem un sirsnīgu smaidu. Aijenam jautājām par to, vai joprojām šāds pakalpojums ir pieprasīts, un cik daudz Ziemassvētku vecītis var nopelnīt vienā svētku sezonā. Galu galā, kā tas ir - būt par Ziemassvētku vecīti?
Aijen, kā Tu esi nonācis līdz tam, ka Ziemassvētku sezona Tev nozīmē kļūšanu par visu bērnu gaidītāko tēlu?
Par laimi, man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem, būt sabiedrībā, uzstāties, darboties ar bērniem un iejusties dažādās lomās. Viens no maniem pirmajiem darbiem, kuru es savienoju ar fizioterapijas studijām, bija bērnu izklaidēšana spēļu istabā. Tur es iepazinos ar kādu meiteni, kura bija animātore. Varētu teikt, ka viņa mani ieveda šajā maģiskajā pasaulē. Laikam ejot, es arī sapratu, ka daudz jēgpilnāk un ienesīgāk ir strādāt, kad pats sev esi noteicējs, nekā pie viena konkrēta uzņēmuma, strādājot konkrētas stundas dienā un atdodot daļu no nopelnītā procentos. Tā es sāku darboties kā individuāls animātors, kā pašnodarbinātais. Pateicoties labajām atsauksmēm, pamazām veidojās mans klientu loks.
Šobrīd darbojos gan kā animators bērniem, gan arī vadu dažādus publiskus pasākumus. Papildu aktierspēlei, dažādos filmu un multfilmu tēlos mīlu iejusties un izpausties arī kameru priekšā - filmējos dažādos filmu, sociālo tīklu un reklāmu projektos. Starp citu, esmu piedalījies arī GetaPro.lv reklāmā! Lai aktierspēles prasmes tiktu arvien uzlabotas, tās regulāri attīstu dažādos kursos, pašreiz ikdienā spēlēju arī “Rīgas pantomīmā”. Savukārt lai noturētu sevi bērnu enerģiskuma līmenī arī trešajā ballītē pēc kārtas, un būtu gatavs pārvērsties par īstu supervaroni, ikdienas neatņemama sastāvdaļa man ir triatlona un garo distanču skriešanas treniņi.
Klau, bet vai animātoram ir jāmācās profesionālā skolā? Vai tas vairāk ir stāsts par talantu un sirdsdarbu?
Es teiktu, ka, tas ir īpašs aicinājums. Ne visiem ir vēlme un pa spēkam ilgstoši būt ar bērniem, publikas priekšā, censties viņus iedvesmot un sasmīdināt, izklaidēt. Ar laiku kļūst svarīgi, lai tas notiek interesanti un kvalitatīvi, lai pasākums ir strukturizēts un plūstošs. Ar bērniem īpaši svarīgi ir tas, lai neveidojas haoss, lai Tu kā animātors vari publiku kontrolēt un ievirzīt vajadzīgajā gultnē, viņiem pašiem to pat nemanot. Man ir svarīgi, lai papildu izklaidei būtu arī kvalitatīvi pavadīts laiks. Caur spēlēm un rotaļām mēs cenšamies arī kaut ko iemācīties, lai ballītei ir kāda pievienotā vērtība - kaut vai pirmais mēģinājums uzpūst balonu vai piedalīties mēmajā šovā. Tāpat, tēli ballītēs bieži atkārtojas, tāpēc arī man pašam patīk improvizēt un sajust katru reizi kā pirmo.
Manuprāt, ja cilvēkam ir aicinājums un ar vai bez dabas dota talanta tam klāt ir arī vēlme attīstīties un mācīties, tad tā ir ideāla kombinācija. Pamata pieredze veidojas tieši no ikdienas darba, bet vienmēr noder arī padomi no citiem profesionāļiem, iegūstot tehnikas, kā strādāt ar bērniem dažādos vecumos, ar savu ķermeņa valodu, ar balsi, ar acīm un mīmiku. Vislabāk kvalitāti novērtēs paši bērni - ja Tu nebūsi patiess, kā arī nepārzināsi tēlotā varoņa specifiku, viņi ātri vien Tevi “atkodīs” un teiks: “Hei, bet Tu taču neesi īsts!” Nepietiek tikai ar vizuālo tēlu, kā aktierim ir jāsaplūst ar šo tēlu, jādomā un jārīkojas tā, kā šis varonis to darītu.
Vai Ziemassvētku vecītis joprojām ir pieprasīts un cik daudz ar to var nopelnīt?
Absolūti, jo kuram bērnam gan nepatīk saņemt dāvanas, turklāt, tieši no Ziemassvētku vecīša? Man ir sajūta, ka arī mūsdienu advancētie un tehnoloģijas pārzinošie bērni patiešām tic un gaida šo brīnumaino tēlu. Ļoti daudzās ģimenēs šī tradīcija ir dzīva – tiek rakstītas vēstules, bērni mēģina decembra mēnesī labi uzvesties, mācās dzejolīšus un priekšnesumus, lai pārsteigtu Vecīti. Darba Ziemassvētku laikā netrūkst! Pērnajā gadā es strādāju visas svētku dienas līdz pašam vakaram, ciemojoties pie vairākām ģimenēm gan Rīgā, gan ārpus tās. Tā kā ierasti izglītības iestādēs svētku pasākumi sākas jau mēneša vidū, tad var teikt, ka lielākā daļa decembra mēneša man paiet Vecīša kostīmā.
Ar kādām izmaksām būtu jārēķinās, lai savās mājās ieraudzītu šo īpašo viesi?
Viens apmeklējums, piemēram, no plkst.18:00 – plkst.18:30 izmaksā no 80 – 100 EUR, atkarībā no lokācijas. Ja tuvāk vakaram, tad var būt nedaudz dārgāk - līdz 120 EUR. Tomēr, lai gan man ir grafiks, dažreiz man ir vēlme kādā mājā uzturēties ilgāk. Protams, ja sanāk ciemoties ilgāk, es papildu samaksu neprasu, jo tā ir manis paša vēlme, kad jūtu, ka pie kāda no bērniem būtu nepieciešamas pāris minūtes vairāk. Parasti esmu iepriekš sagatavojies tā, lai zinātu, ko katrs bērns ir vēlējies - vecāki iepriekš man pastāsta vai atsūta kartiņas ar to, ko bērns ir rakstījis Ziemassvētku vecītim. Sniedzot dāvanu, es ar bērnu par to parunāju un pajokoju, lai bērnam būtu sajūta, ka rūķu pasts tik tiešām strādā un vecītis ir lietas kursā par darbiem un nedarbiem!
Tomēr, būt par Ziemassvētku vecīti - tas nekad nav tikai par naudu. Katra ciemošanās reize man ir arī iespēja uzkrāt pieredzi un satikt brīnišķīgas ģimenes. Šajā darbā peļņa sastāv no nopelnītajiem eiro, no uzspodrinātas pieredzes un sirsnīgi patiesām emocijām. Nauda iztērēsies, bet pieredze un gandarījums paliks. Turklāt, redzēt saviļņojumu bērnu sejās, Vecītim ierodoties, tas ir patiesi burvīgi!
Pirmā pieredze tēlā – vai to atceries? Vai ir bijis kāds kuriozs?
Pašos pirmsākumos - 2016. gadā, atceros, ka pirmo reizi mani uzaicināja iejusties par rūķi. Viss bija kārtībā, bet nezinu, kāpēc es nejutos kā pilntiesīgs rūķis. Laikam tērps bija pie vainas – bārdiņa bija pavisam maza un plāna, tērps nebija ļoti graciozs. Tomēr, par spīti tam, bērniem tas tāpat bija milzīgs pārsteigums, visi jutās sajūsmināti. Viņi bija pārsteigti par mani, bet es biju pārsteigts par to, ka viņi ir pārsteigti.
Kur glabājas Tavs Ziemassvētku vecīša tērps? No kā tas sastāv?
Ir tādi tērpi, kuri man stāv skapī - aptuveni 10, bet kopumā es izvēlos tērpus nekrāt, jo tie aizņem ļoti daudz vietas. Lielu daļu no tiem es īrēju un mēdzu papildināt ar saviem aksesuāriem. Ziemassvētku vecīša tērps gan ir viens no tiem, kas stāv manās mājās. Tas sastāv no zābakiem, kuri ir manis paša ziemas zābaki. Tos izmantoju, jo tie izskatās pēc kārtīgiem apaviem, kurus patiešām varētu vilkt Ziemassvētku vecītis. Nākas vien tos vizuāli pagarināt, lai pietuvinātu tēlam. Tad ir sarkanās bikses, zem kurām es parasti velku apakšā vēl vienas bikses, lai būtu silti, kad jāiet no mājas uz māju. Velku arī termoveļu – džemperi, un, protams, zem džempera neatņemama sastāvdaļa ir spilvens. Man, diemžēl, vai par laimi, vēl nav tik liels vēders, līdz tam vēl neesmu ticis! Varbūt kādreiz vairs spilvenu nevajadzēs, bet to gan es Jums nevaru apsolīt! Tad visam pa virsu ir virsmētelis ar jostu. Protams, bez kuplas bārdas, kupliem matiem, brillēm un cepures neiztikt. Vēl ir arī zvaniņš un dāvanu maiss, kuru bērni, iespējams, gaida vairāk par mani pašu. Ziemeļbriežus es parasti atstāju uz jumta, tāpēc par tiem sīkāk nestāstīšu. Tomēr, pats galvenais visā vecīša komplektācijā ir smaids uz lūpām un acīs, sirsnīgs noskaņojums un iekšēja labvēlība!
Ar tērpa uzvilkšanu kopumā ir gājis dažādi – dažkārt saģērbjos mājās, noskaņojos un braucu jau kostīmā, reizēm pārģērbjos pasākuma vietā. Ir gadījies, ka esmu ģērbies pat daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā. Bet ar Ziemassvētku vecīša tērpu lielākoties es jau braucu pilnībā gatavs, jo tas tomēr ir īpaši komplektēts, vecītim taču jābūt solīdam - tā, lai viss ir savās vietās! Katrā ziņā, pārgērbties mašīnā par Salavecīti arī ir iespējams!
Kā būtu jāgatavojas Ziemassvētku vecīša vizītei? Kas jāņem vērā?
Gada garumā ir godīgi jāuzvedās, Vecītis jau tāpat uzzinās par paveiktajām blēņām. Būtu forši, ja negaidītu mani nolaižamies pa skursteni gadījumos, kad tā nav sarunāts! Ja tā ir sarunāts, tad skurstenim jābūt iztīrītam, lai vaigi vēl aizvien būtu sarkani, nevis melni. Protams, būtiska ir kopējā atmosfēra, tas, ka visi iesaistās procesā ar klātesamību, velta uzmanību tam mirklim. Lai pieaugušie arī notic! Kaut vai nedaudz! Ir bijis tā, ka ienāku telpā un bērni ar pieaugušajiem nav zinājuši, ka būs Ziemassvētku vecītis. Savukārt es par viņiem zinu dažādus jokus un atgadījumus, kas pirms tam man uzticēti, sazvanoties ar pasākuma organizatoru. Visiem ir pārsteigums un emocijas sit augtu vilni, kad pieminu kādu situāciju vai faktu, kurā mazie un lielie ir bijuši iesaistīti. Vēl jāzina, ka gadījumā, ja Vecītis pāris minūtes kavējas, par to nav jāsatraucas, viņš noteikti meklē baltāko jumtu, uz kura nolaisties!
Kurš no animātora tēliem Tev pašam patīk vislabāk?
Kā jau aktierim, man patīk tēlus mainīt, tomēr favorīti man ir pirāta un klauna tēli. Pat ceļojot, reizēm šos kostīmus vai vismaz kādu aksesuāru no tiem, piemēram, klauna degunu ar garajiem baloniem paņemu līdzi, lai negaidīti pārsteigtu draugus un pats sevi! Pirāta tēls ir iecienīts, jo bērniem ļoti patīk kaut ko meklēt, izzināt un galu gala – atrast! Es pats noticu tam, ka manis paslēptā dārgumu lāde ir īsta un iztēlojos, ka mēs ar bērniem esam katru reizi jauna jūrnieku komanda, kurai šie dārgumi ir jāatrod. Ar tālskata, kompasa un dažādu pavedienu palīdzību, pēc kartes informācijas mēs ejam tos meklēt, pa ceļam veicot dažādus uzdevumus un spēles. Man ir bijušas ģimenes, kuru mājās es kā pirāts divu gadu laikā esmu bijis pat 4 reizes. Tas laikam liecina, ka es tam esmu noticējis tikpat, cik bērni.
Tomēr, lai arī kurā tēlā es spēlētu, vienmēr cenšos tiem piešķirt zupas kausiņu - labsirdības, 3 bļodiņas - prieka un 23 tējkarotes - pozitīva humora, apkaisītu ar kārtīgu šķipsniņu aktīva entuziasma, jo, manuprāt, šīs īpašības ar bērniem tiešām rezonē! Pateicos par interviju un uz tikšanos svētkos!
Atpakaļ